Psihodrāmas attīstības svarīgākie posmi

1. Grupas terapijas aizsākumi
1913. gadā Moreno kopā ar kādu venerisko slimību speciālistu un juristu organizē pašpalīdzības grupu Vīnas prostitūtām. Tās mērķis nebija izmainīt vai analizēt šiš sievietes, bet mēģināt atgriezt viņām pašcieņu. Šai laikā izkristalizējās daži nozīmīgi grupas terapijas aspekti:

  1. grupas autonomija,
  2. grupām ir struktūra, grupas diagnoze ir priekšnosacījums grupas psihoterapijai,
  3. kolektivitātē – grupām ir noteikti uzvedības paterni, lomas un tikumi,
  4. anonimitāte.
moreno3

J.L. Moreno uz pirmā pakāpiena savā 3 pakāpju apziņas skatuves

Taču šīs Moreno aktivitātes nebija pārāk ilgas – suteneru pretestības dēļ.

2. Sociometrijas pirmsākumi
Pirmie sociometrijas pētījumi tika veikti 1915. – 1918. gadā. 1915. gadā Moreno Austrijas valdības uzdevumā dodas uz Itālijas pierobežu – Mitterndorfas bēgļu nometni, kuras iemītnieku starpā auga sociālā un psiholoģiskā spriedze. Viņš sāka pētīt šo kopienu no visdažādākiem aspektiem – nacionālā, politiskā, dzimuma, profesionālā utt. un iespēju sadzīvot – tuvāk vai tālāk. Kopš tā laika Moreno sāka nodarbināt kopienas sociometriskās plānošanas ideja.

3. Sociodrāmas sākums.
Moreno rakstīja, ka “psihodrāma piedzima Smieklu dienā, 1921. gada 1. aprīlī”. I pasaules karš bija beidzies, Austrijā valdīja apjukums, valsts bija sadalīta, nebija līderu, gaisā virmoja dažādas idejas. 1. aprīlī Moreno bija noīrējis Vīnes drāmas teātra “Komoedien Haus” zāli. Skatītāju bija samērā daudz, starp viņiem Austrijas un citu valstu politiskie, reliģiskie darbinieki, žurnālisti, citi cienījami ļaudis. Priekškars paceļas… uz skatuves prožektoru gaismā sarkana samta tapsēts ķeizara krēsls un… dakteris Moreno. Viņš aicina skatītājus – apsēsties uz šī krēsla.

1921. gadā, strādājot par ārstu Badfoslavā, Moreno uzsāka pirmās psihodrāmas sesijas ar individuāliem pacientiem un “profesionālu” palīgpersonu.

moreno4

J.L. Moreno Milānā

4. Spontanitātes teātris
1922. gadā Moreno sāka realizēt kādu citu ideju – spontanitātes teātri (Stegreiftheater). Uz skatuves darbojās profesionāli aktieri, kuri improvizēja dažādas spontāni radušās tēmas, vai arī atveidoja jaunākajās avīzēs izlasītus rakstus – “dzīvā avīze”. Šī pieredze rosināja Moreno 1) definēt spontanitātes jēdzienu – īpaši saistībā ar kreativitāti, 2) izpētīt interpersonālo mērījumu iespējas, 3)eksperimentēt ar spontāno mijiedarbību mazajās grupās.

5.
 Kopš 1925. gada Moreno dzīvoja ASV, kur viņš turpināja attīstīt psihodrāmu, sociometriju un grupas psihoterapiju – teorētiski un praktiski.

Sociometriskos pētījumus viņš veic dažādās Amerikas iestādēs ( piem., Sing-Sing cietumā) un kopienās. Moreno atver savu sanatoriju Bīkonhillā, kur strādā ar pacientiem grupas terapijā.

Amerikas periodā rodas nozīmīgākie Moreno teorētiskie darbi – “Psihodrāma” 3 sējumos, “Who shall survive?”, kas ir galvenais darbs sociometrijā – 700 lappaspuses bieza grāmata u.c.

Psihodrāma kļūst par nopietnu, teorētiski un filozofiski pamatotu psihoterapijas virzienu, kurai rodas daudz sekotāji – Moreno skolnieki strādā ASV, Eiropā ( Lielbritānijas, Francijas, Vācijas, Ziemeļvalstīm utt.), Latīņamerikā, Austrālijā u.c. Moreno piedalās Amerikas un pasaules grupas psihoterapijas asociāciju un padomes izveidē.

Kādas ir psihodrāmas priekšrocības?

  • Būdama efektīva psihoterapijas metode, to plaši pielieto daudzu Eiropas valstu un ASV psihiatriskajās klīnikās.
  • Psihodrāma noder gan pieaugušajiem, gan bērniem. Tā izmantojama gan individuālajā, gan pāru, gan ģimenes terapijā.
  • Psihodramatisti strādā ne tikai specifiski psihoterapeitiskā jomā, bet arī ar daudzveidīgām grupām un problēmām – ar organizācijām, ar grupām izglītības iestādēs, ar radošajām grupām, dažādām sociālajām grupām un starpgrupu konfliktiem. Psihodrāma efektīvi palīdz jaunu prasmju apguvē.

Psihodrāma piedāvā dalībniekiem drošā un atbalstošā vidē apgūt un trenēt jaunas, daudz noderīgākas lomas un uzvedību modeļus.

Materiālu tulkojis un sagatavojis Agris Palkavnieks.