Psihodrāmas tehnikas

’’Psihodrāma ir radījusi un attīstījusi veselu virkni tehniku, ar kuru palīdzību var izteikt mūsu interpersonālās pasaules visdziļākos slāņus.’’ ( Moreno).

Taču psihodrāmas pamatā ir četras tehnikas – soliloqui (iekšējais monologs), dubultošana doubling), spoguļošana ( mirroring) un lomu maiņa ( role reversal).

Soliloqui.
Iekšējais monologs. No cilvēka psihiskās attīstības viedokļa, bērns piedzimst eksistenciālā haosā – pasaule vēl nav strukturēta, nav nedz objektu, nedz subjektu, ir tikai viena nedalāma esība – iekšējais monologs.

Protagonistu lūdz skaļi izteikt savas apslēptās domas vai jūtas, kas vai nu bija aktuālas kādā situācijā, vai ir šobrīd uz skatuves.

Bieži režisors aicina protagonistu kopā ar viņu savā tempā iet apkārt skatuvei un ‘’domāt skaļi’’. Tas palīdz mazināt trauksmi, iesildīties darbībai, kā arī režisoram un grupai iegūt informāciju par protagonista konflikta būtību.

Šo tehniku vislabāk izmantot, lai :

  1. iesildītu protagonistu konflikta situācijai,
  2. nomierinātu protagonistu pēc dziļas katarses.

Viena no tehnikas variācijām – ‘’monologs no malas’’; ja protagonistam ir pārāk smagi izteikt savas domas vai jūtas, to dara palīgpersona. Režisors vaicā protagonistam : ‘’Kādas domas un jūtas tu gribi izteikt šobrīd?’’. Palīgpersona tās izsaka.

Dubultošana.
Palīgpersona izsaka protagonista domas vai jūtas. To izmanto, ja protagonists iestrēgst , apjūk, netiek uz priekšu.

Salīdzinot ar agrīno attīstību – māte vai kāds cits aprūpētājs ir tas, kas ‘’pārtulko’’ bērnu ‘’pasaulei saprotamā valodā’’, lai bērns varētu izdzīvot. Māte dod vārdus afektiem, emocijām , vajadzībām un pārvērš tās darbībā. Piemēram, mazulis ieraudas, māte steidzas pie viņa : ‘’Mans mazulītis grib ēst’’ un pabaro to. Veiksmīgai dubultošanai vajag dziļu empātiju.

Dubultnieks parasti stāv ķermeniski tuvu protagonistsm, aiz muguras vai iesāņus, lai sajustu un ievērotu protagonista neverbālās reakcijas, reizēm uzliek roku uz protagonista pleca. Palīgpersona dubulto ķermeniski, tad mēģina izteikt protagonista jūtas vai domas vienskaitļa pirmajā personā ( ‘’Es esmu…’’, ‘’Es jūtu…’’). Dubultnieka teiktais vienmēr ir jāpārbauda – vai tas atbilst vai ne protagonista jūtām un domām. Ja atbilst, tad režisors lūdz protagonistu to izteikt saviem vārdiem. Dubultnieka uzdevums ir palīdzēt protagonistam atrast vārdus savām jūtām.

Dubultošanā ir 2 stadijas :

  1. uzturēšana – dubultnieks ieņem protagonista ķermeņa pozu un mēģina sajust, ko pats šajā brīdī jūt,
  2. ‘’nešana’’ ( stretching’’) – dubultnieks ‘’nes’’ protagonista pieredzi, līdzīgi, kā māte ‘’nes’’ bērna pieredzi. Ja palīgpersona labi iejutusies protagonista ‘’lomā’’, tā var iet tālāk, piedāvājot protagonistam risinājumu. Taču arī šajā gadījumā režisora pienākums ir pārliecināties, vai šāds risinājums protagonistam der.
Moreno dubulto pats sevi (Eves Kornas fotogrāfija)

Moreno dubulto pats sevi
(Eves Kornas fotogrāfija)

Daži režisori mēdz dubultot paši, citi aicina grupu, citi ļauj protagonistam dubultot pašam sevi vai arī variē. Tomēr protagonistam vienmēr ir tiesības izvēlēties, vai viņam vajag, vai nevajag dubultnieku.

Ja režisors jūt nepieciešamību dubultot, viņš vaicā: ‘’Vai es tevi drīkstu dubultot?’’, ja kāds no grupas dalībniekiem – viņš paceļ roku ( vai divus pirkstus) un gaida, līdz režisors ievēros. Šajā situācijā režisors saka protagonistam: ‘’Es redzu, ka Pēteris tevi grib dubultot. Vai tev vajag dubultnieku?’’

Multiplā dubultošana – uz skatuves vairāki dubultnieki, katrs dublē kādu protagonista aspektu ( lomu). Piemēram, protagonists cēlienā ir vienlaicīgi dažādos vecumos. To pielieto arī strādājot ar psihotiskiem pacientiem – ja ir multipli murgi. Dubultnieki palīdz protagonistam izteikt vairākus savas identitātes aspektus. Mērķis – ieviest skaidrību galvenās personas dilemmā.

Sadalītais dubultnieks – divas palīgpersonas, katra ir kādā no pretēju daļu lomām.

Klusā palīgpersona – palīgpersona dubultojot, neizmanto vārdus, bet gan maigus žestus. To pielieto situācijās, kad protagonists ir mentāli regresējis ( līdz pakāpei, kad nav vārdu).

Spoguļošana.
Protagonists no malas skatās uz sevi ( viņa lomā palīgpersona) un situāciju. Paša tēls reflektējas spogulī. Režisors lūdz protagonistu iznākt no savas lomas, izvēlēties palīgpersonu, kas viņu atveidos šajā lomā un tad vērot no malas. Režisors vaicā : ‘’Ko tu izjūti, to redzot?’’ vai ‘’Ko tu ievēro?’’, vai ‘’Ko tu gribi teikt tam vai tiem cilvēkiem šajā situācijā?’’, vai varbūt: ‘’Kāds tev ir padoms viņam ( sev)?’’,  ‘’Ko viņam tagad vajadzētu darīt?’’ utt.

Bērns sevi atpazīst spoguļattēlā jau no 6 mēnešu vecuma. No psiholoģiskās attīstības viedokļa, bērns sāk sevi saskatīt citos – kā citi viņu redz ( Narciss). Tas ir periods, kad veidojas pozīcija ‘’es – citi’’.

Spoguļtehnikai psihodrāmā ir divas funkcijas :

  1. eksistenciālā – protagonists no malas novēro savu uzvedību, citu attēlotu. Tas iedrošina protagonistu domāt objektīvi. No šīs pozīcijas protagonists var dot padomu sev, izteikt domas un jūtas par sevi, savu rīcību šajā situācijā, ievērot un izprast to kopumā. Protagonists var sniegt atbalstu savam ‘’iekšējam bērnam’’. Spoguļojot, režisoram jāuzmanās, lai galvenā persona nekļūtu par izsmiekla objektu!
  2. sistēmiskā – spoguļojot, protagonists var ievērot savu pretestību un aizsardzības ļoti saudzējoša veidā. Turklāt, galvenā persona var ievērot ne tikai sevi, bet citu uz skatuves esošo personu attieksmes pret sevi, kā arī viņu savstarpējās attiecības, attālumus. Piemēram, var skaidri saskatīt ģimenes sociometrisko ainu. Spoguļošanā var ievērot diādiskus konfliktus triādiskā situācijā (protagonists situācijā – antagonists – protagonists no malas). Diādiskā (protagonists – antagonists) situācija atsedz jūtas, triādiskā situācijā pieaug jūtu dziļums, dod mentālu katarsi. Skatoties no malas un ievērojot diādisku vai triādisku situāciju, protagonists var piedzīvot atklāsmes, izprotot konflikta būtību. Faktiski, tas ir veids, kā psihodrāmā interpretē.

Spoguļtehniku izmanto, ja protagonists nespēj sevi izteikt ne darbībā, ne verbāli, ja protagonists ir dziļās jūtās vai regresējis. Raugoties uz ainu no malas, protagonists to dara no šodienas, pieauguša cilvēka pozīcijas. Spoguļošanu izmanto, ja atkārtoti piedzīvot pagātnes situāciju protagonistam būtu pārāk traumatiski. Piemēram, ainas, kurās protagonists piedzīvo katastrofas, seksuālu vai cita veida vardarbību – tad protagonists visu cēlienu ir ‘’no malas’’, viņš stāsta piedzīvoto, bet palīgpersonas atveido.

Lomu maiņa.
‘’Psihodrāmas sāls’’. ‘’ Sine qua non psihodrāmā’’ (Zerka Moreno). Protagonists maina lomu ar nozīmīgiem objektiem – gan dzīviem, gan nedzīviem. Grūtības mainīt lomu ir cilvēkiem, kam nav pietiekoši attīstīts Ego.

Lomu maiņas psiholoģiskā jēga – palūkoties uz sevi ar cita acīm, resp., no citas perspektīvas. No attīstības viedokļa – lomu maiņa reprezentē separācijas procesu.

Lomu maiņai ir gara vēsture – pasakās, mītos, drāmās maina lomas. Tā ir bērnu rotaļu neatņemama sastāvdaļa, sava veida sociālais treniņš.

Ap 1908. gadu Moreno Augartenā Vīnē sāka rotaļāties ar bērniem, pielietojot lomu maiņas. Viņš stāstīja pasakas, bet bērni mainīja lomas ar pasaku tēliem un sižetu izspēlēja.

Lomu maiņa atspoguļo Moreno eksistenciālo filozofiju, ko viņš izteica poētiskā formā :

“ Divu tikšanās –
Aci pret aci, seju pret seju,
Un tuvu būt –
Es izņemšu tavas acis,
Liekot tās savējo vietā,
Un tu izņemsi manējās,
Darot par savām tās.
Un tad – es raudzīšos tevī ar tavām acīm,
Bet tu manī – ar manējām’’.

Viņa filozofija atspoguļo ticību tiešai, abpusējai saskarsmei.

Pēc 1925. gada, kad Moreno pārcēlās uz ASV, viņš daudz ietekmējās no sociālajiem psihologiem ( Boldvins, Džeimss, Djui, Mids), savukārt tie – no Moreno.

Lomu maiņa palīdz padziļināt un paplašināt empātisku identifikāciju ar oponentu, kā arī palīdz attīstīt socializāciju un self integrāciju.

A.Blatners rakstīja : ‘’Mēs visu laiku prātā mainām lomas. Tas ir kā nepārtraukts process, kas palīdz saglabāt sociālās saites.’’

Lomu maiņā iesaistās vairāki intrapsihiskie un interpersonālie procesi :

  1. empātiska lomas pieņemšana. Mainot lomu, jāizmanto emocionālās, kognitīvās un biheiviorālās prasmes. Procesā iesaistās atmiņa, iztēle, kā arī lomu maiņas objekta jūtu un domu apzināšanās. Veiksmīgai lomu maiņai ‘’nepieciešama spontanitāte, iesildīšanās, tele un lomu klasterings’’ ( Moreno),
  2. darbības producēšana – svarīgi ne tikai iejusties objektā, bet arī darboties un uzvesties, kā uzvedās vai uzvestos tas otrs, kā tas mijiedarbotos ar citām lomām,
  3. lomas feed back. Lomu maiņā var iegūt atbildi uz jautājumu ”Kā es (objekts) uztveru tevi?’’, bet arī – ‘’Kā es uztveru to, kā tu uztver mani?’’.

Lomu maiņa ir nebeidzams process – mēs pilnībā nekad nevarēsim izprast otra jūtas, attieksmes un motīvus.

Cilvēkiem ir dažādas spējas mainīt lomas. Tas atkarīgs ne tikai no intelektuālās, iztēles, emocionālās un interpersonālās funkcionēšanas līmeņa, bet arī no lomu spēles prasmes. Daži psihodramatisti novērojuši, ka vieglāk mainīt lomas ir to kultūru pārstāvjiem, kurās populārs ir teātris.

Lomu maiņas spēja sāk attīstīties no 3 gadu vecuma, kad bērns atstāj ‘’ego- centrisko’’ periodu un sāk apzināties ‘’Tu’’, ‘’Es – Tu’’ attiecības. Lomu maiņa attīstās līdz ar ‘’Es – Tu’’ separāciju un personas identitātes apzināšanos. Cilvēkiem ar nopietnu konfliktu vai deficītu šajā jomā ( narcistiski, paranoidi, psihotiski, autiski vai smagi personības traucējumi) ir grūtības mainīt lomas vai pat viņi to nespēj. Lomas mainīt spēj līdzsvarotas personības ar spēcīgu Ego.

Grūtības savstarpēji mainīt lomas ir arī cilvēkiem, kas nāk no ļoti atšķirīgām kultūrām vai sociālām grupām.

Lomu maiņa ir psihodrāmas pamattehnika, tomēr ir situācijas, kad nevajadzētu mainīt lomu, piemēram, sievietei, kas pārcietusi seksuālu uzbrukumu, nevajag mainīt lomu ar varmāku. Viņai nevajag mēģināt saprast uzbrucēja motīvus.

P.F. Kellermans izdala divu veidu lomu maiņas :

  1. reciproko (savsatrpējo), jeb ‘’in situ’’, jeb klasisko – kad klāt ir divas reālas personas, kas maina lomas viena ar otru,
  2. reprezentatīvo jeb nepabeigto – viena no iesaistītajām personām nav klāt, tās lomu uzņemas palīgpersona.

Reciprokā lomu maiņa – attīsta sociālizāciju, palīdz apgūt sociālās normas, vērtības, attieksmes. Bērni attīstās mijiedarbībā ar vidi, ar nozīmīgajiem citiem, kas stimulē vai inhibē viņu emocionālo un kognitīvo izaugsmi un self sajūtu. Citi – ārējā sociālā realitāte; dialogā ar to bērns kļūst par ‘’objektu sev’’, veidojas sociālā patība. Bērns izmanto vēcākus kā palīgpersonas, kas, spoguļojot, palīdz viņam uzsākt patstāvīgu dzīvi.

Reciprokā lomu maiņa palīdz risināt aktuālus sociālos konfliktus, attīstīt empātiju un sociālo funkcionēšanu. Tā palīdz saprast vienam otru un mainīt priekšstatus vienam par otru un katram par sevi, ievērot un mainīt vecos uzvedības paternus, attīsta spontanitāti. Tā maina sterotipus, mazina aizspriedumus, nosodījumu, transferences.

Reciproko lomu maiņu izmanto :

  1. interpersonālo konfliktu risināšanā,
  2. risinot bērnu savstarpējās attiecības,
  3. attiecībās ‘’vecāks – bērns’’.

Psihodrāmā interpersonālos konfliktus risina ar četru pakāpju intervenci :

  1. Biosociāli – emocionālā ; – satikšanās, emociju ventilēšana (satiekas un izsaka, kādas jūtas ir vienam pret otru).
  2. Intrapsihiskā , – uztveres korekcija ( koriģē – ‘’kā es uztveru’’, ‘’kā uztver mani un situāciju’’).
  3. Interpersonālā , – interakciju analīze.
  4. Grupas , kā veseluma, perspektīva – sociodrāma, grupas analīze.
  5. Reciproko lomu maiņu izmanto II fāzē.

Reprezentatīvā lomu maiņa – intrapsihisks process, tiek izmantota palīgpersona. Mainīt lomas var ne tikai ar personām, beta arī ar personas daļām ( fiziskām, psiholoģiskām, sociālām), simboliem, tēliem, priekšmetiem – ar jebko, kam ir iekšēja saistība protagonistā.

Saskaņā ar objektu attiecību teoriju, cilvēks internalizē nozīmīgus objektus, notikumus, situācijas, saistības, veidojot mentālas reprezentācijas, kas sniedz līdzsvara un inetgritātes sajūtu. Cilvēks eksternalizē ‘’Es un Tu’’ vai ‘’Es un Tas’’.

Lai veiksmīgi mainītu lomu, protagonists (arī palīgpersona) jāiesilda lomai. To var darīt, piemēram, lūdzot dot sev 3 īpašības (kad protagonists samainījis lomu ar māti, režisors vaicā :’’Māte, kādas tev ir trīs raksturīgākās īpašības?’’, vai arī – režisors lūdz sevi noraksturot: ‘’Kā tu izskaties?’’). Labāk, ja režisors pirms lomu maiņas lūdz protagonistu izraudzīties to grupas dalībnieku, kas atveidos šo lomu, pēc tam protagonists maina lomu, raksturojot ‘’sevi’’ – tas palīdz palīgpersonai jau gatavoties un iesildīties darbībai. Mainot lomu, faktiski protagonists sniedz informāciju par sevi – kā viņš raugās un vērtē objektu, kādi objekta aspekti tam šķiet visnozīmīgākie.

Režisors piedāvā protagonistam mainīt lomu, ja sāk kristies spontanitātes līmenis, ja nepieciešams trenēt jaunu lomu. Lomu maiņa vienmēr palielina protagonista enerģiju.

Labs padoms režisoram (to mēdza dot Zerka Moreno saviem psihodrāmas studentiem) : ‘’Ja nezini, ko iesākt, maini lomu!’’

Lomu maiņas nevajadzētu piedāvāt :

  1. ja darbība rit gludi,
  2. ja protagonists varētu justies pārāk apdraudēts, sastopot ārējo vai iekšējo objektu ( piem., uzbrucēju, varmāku, izvarotāju ),
  3. psihotiskam protagonistam, kas var kļūt vardarbīgs vai uz skatuves notiekošo ‘’ņemt nopietni’’.

Pārāk daudz lomu maiņas var būt psihiski un fiziski pārāk smagi.

Reizēm galvenajai personai ir grūti iejusties cita lomā pārlieku lielās trauksmes dēļ. Tādās situācijās režisors var lūgt protagonistam vispirms izvēlēties palīgpersonu savai lomai un pēc tam mainīt lomu ar antagonistu. Tas dod protagonistam drošība sajūtu, apjaušot savu klātbūtni uz skatuves.

Psihodrāma ir spēcīgs un brīnišķīgs līdzeklis, lai piedzīvotu lietas, kuras gaida to piedzīvošanu. Psihodrāma norāda virzienu kā izmantot satikšanos, spontanitāti un kreativitāti to pilnībā.

Kā jūs iepriekš izlasījāt, pastāv daudz dažādu instrumentu un metožu, kuras jūs varat iemācīties, kas palīdzētu vadīt psihodrāmu, taču reālais uzdevums ir praktizēšanās un ticība. Studēšana, praktizēšana un ticība kreativitātes procesam.

Materiālu sagatavojis Agris Palkavnieks