Marks Ventvorts (Mark Wentworth)
“Mēs nepārstājam spēlēties tāpēc, ka novecojam. Mēs novecojam tāpēc, ka pārstājam spēlēties.”
— Džordžs Bernards Šovs
Ja jums kādreiz ir gadījies vērot bērnus spēlējamies, jūs esat bijuši liecinieki kam neparastam. Krēsls kļūst par pirātu kuģi. Sega pārtop par alu kalnos. Kartona kaste pēkšņi ir pils, kosmosa kuģis vai slepena laboratorija. Nevienu nav nepieciešams pārliecināt. Ar iztēles palīdzību visi vienkārši ienāk vienā un tajā pašā pasaulē. Bērniem tas šķiet pilnīgi dabiski. Taču, kļūstot pieaugušiem, kaut kas mainās. Pamazām mēs sākam sevi identificēt ar lomām, kuras ik dienu pildām — vecāks, partneris, terapeits, vadītājs, skolotājs, līderis. Šīs lomas palīdz mums orientēties dzīvē, taču ar laiku tās var kļūt arī par neredzamām robežām tam, ko uzskatām par sevi. Mēs aizmirstam, ka zem šīm ierastajām identitātēm mājo kaut kas daudz radošāks, spontānāks un dzīvāks. Dinamiskais teātris radās no Colour PsychoDynamics un viena vienkārša jautājuma:
Kas varētu kļūt iespējams, ja mēs atcerētos, kā atkal spēlēties?
Nevis spēlēties, lai izklaidētos vai aizbēgtu no realitātes, bet uztvert spēli kā vienu no dziļākajiem veidiem, kā cilvēks atklāj, rada, dziedina un izprot pats sevi. Šo metodi 2003. gadā Portugālē kopīgi radīja Marks Ventvorts un Filipe de Moura. Kopš tā laika Marks vairāk nekā divdesmit gadu garumā ir turpinājis šo pieeju attīstīt un pilnveidot praksē. Dinamiskais teātris ir darbībā balstīta izpētes pieeja, kurā savienojas teātris, iztēle, simboli, spontanitāte un attiecības. Tā smeļas iedvesmu Jākoba L. Moreno novatoriskajā darbā, Karla Junga aktīvās iztēles pieejā un stāstniecības tradīcijās. Tā rada dzīvu telpu, kurā mūsu dzīves neredzamie aspekti var kļūt redzami. Atšķirībā no ierastā teātra šeit nav scenārija. Atšķirībā no tradicionālās aktierspēles nav izrādes, kas būtu jānoslīpē līdz pilnībai. Un atšķirībā no daudzām sevis izpētes metodēm dalībniekiem nav nepieciešams sevi analizēt vai izskaidrot, pirms var sākties atklāšanas process. Tā vietā viņi ienāk kopīgā zinātkāres telpā. Viena no Dinamiskā teātra unikālajām iezīmēm ir tā, ka lomas bieži tiek spēlētas incognito. Sākumā dalībnieki nezina, ko vai kuru viņi spēlē. Tā vietā, lai darbotos, balstoties uz iepriekšējiem priekšstatiem, viņi spontāni atsaucas tam, kas rodas kustībā, attiecībās un iztēlē. Un tad — gluži kā ar burvju mājienu — kaut kas sāk notikt. Atklājas likumsakarības, kļūst redzamas līdz tam apslēptas attiecības un, kas īpaši nozīmīgi, parādās negaidīta gudrība.
Atkal un atkal cilvēki saka:
“Es nezinu, kāpēc es to pateicu… bet tas šķiet pilnīgi patiess.”
Tas nav par izlikšanos. Tas ir par iespēju kaut kam dziļākam par mūsu apzināto domu atrast veidu, kā izpausties. Un rezultāts bieži vien ir gan pārsteidzošs, gan dziļi aizkustinošs. Reiz mani uzaicināja uz konferenci, kuras uzmanības centrā bija miera izpēte kopienā. Savā darbnīcā es apvienoju sociodrāmu un Dinamisko teātri. Divas nozīmīgas lomas visiem dalībniekiem palika incognito. Cilvēki, kuri pārstāvēja šīs lomas, vienkārši ienāca drāmā un patiesi atsaucās tam, ko tajā piedzīvoja. Procesa gaitā viena no lomām iztēlotajā kopienā izraisīja arvien lielāku neuzticēšanos. Vairākas grupas brīdināja pārējos neuzticēties šai noslēpumainajai klātbūtnei. Citi no tās izvairījās pavisam. Tikai pašās beigās es atklāju abas līdz tam nezināmās lomas. Viena no tām bija Senči — un tā bija viena no retajām lomām, kas mudināja pārējos dot vietu otrai lomai. Savukārt loma, kurai gandrīz neviens nebija uzticējies un no kuras citi bija vairījušies, bija pats Miers. Klusums telpā bija gandrīz taustāms. Neviens to nebija gaidījis. Es atstāju grupai vienu vienkāršu jautājumu:
“Ja jūs būtu zinājuši, ka šī loma ir Miers, vai jūs būtu rīkojušies un reaģējuši tāpat?”
Dinamiskā teātra process vienkārši bija atklājis kaut ko, kas jau pastāvēja zem apzinātās uztveres slāņa, un izgaismoja vēl dziļāku jautājumu konferences dalībniekiem:
“Ko miers nozīmē man — un ko tas nozīmē mums?”
Šādi mirkļi mums atgādina, ka mēs, cilvēki, bieži zinām daudz vairāk, nekā paši apzināmies. Zem mūsu viedokļiem, pieņēmumiem un rūpīgi veidotajiem skaidrojumiem pastāv dziļāka gudrība, kas visskaidrāk runā caur tēliem, attiecībām, simboliem un darbību. Dinamiskais teātris rada apstākļus, kuros šī neredzamā gudrība kļūst mums pieejama tiešā, ķermeniskā satikšanās pieredzē. Gadu gaitā Dinamiskais teātris ir izmantots darbā ar indivīdiem, profesionālās apmācības grupām, psihodrāmas praktiķiem, pedagogiem, organizācijām, uzņēmumiem un kopienām daudzās pasaules valstīs. Lai gan vide un konteksti var būt ļoti atšķirīgi, pamatā vienmēr paliek viens un tas pats aicinājums:
Izpētīt to, kas meklē iespēju izpausties.
Atklāt perspektīvas, kuras nebūtu iespējams sasniegt tikai sarunājoties.
Lai gan šis darbs var sasniegt ievērojamu emocionālu dziļumu, tam vienlīdz raksturīgi ir smiekli, radošums un pārsteigums. Dalībnieki man bieži saka, ka nekad iepriekš nav piedzīvojuši tik dziļu darbu, vienlaikus tik daudz smejoties. Iespējams, tas ir tāpēc, ka patiesa spēle un patiesa transformācija nekad nav bijušas svešas viena otrai. Spēle atraisa mūsu pārliecību par to, ka jau zinām, kā viss ir. Tā mazina nemainīgas identitātes tvērienu. Tā ļauj mums drošā veidā eksperimentēt ar jauniem esības veidiem.
Kad mēs spēlējamies, mēs kļūstam zinātkāri.
Kad kļūstam zinātkāri, parādās iespējas.
Kad parādās iespējas, pārmaiņas kļūst iztēlojamas. Iespējams, lielākā spēles dāvana nav tā, ka tā palīdz mums aizbēgt no realitātes. Tā palīdz mums satikt realitāti daudz pilnīgāk. Un reizēm, to darot, mēs atklājam, ka tas, ko tik ilgi esam meklējuši, visu šo laiku jau ir gaidījis mūs.
“Fantāzijas dinamiskais princips ir spēle — bērnam tik raksturīga īpašība, kas šķietami nav savienojama ar nopietna darba principu.
Taču bez šīs spēlēšanās ar fantāziju vēl nekad nav tapis neviens radošs darbs.
Mūsu parāds iztēles spēlei ir neizmērojams.
Tieši tādēļ ir tuvredzīgi uzskatīt fantāziju par mazvērtīgu tikai tāpēc, ka tā var šķist riskanta vai nepieņemama.”
Karls Jungs
